Otrdienu draudzenes. Monika Pēca

“Estella jutās laimīga: iespējams, šī traktora piekabe bija labākā vieta, lai pārliecinātos par ainavas vienreizīgumu un skaistumu. Un labākā vieta, lai izjustu viņu kopību. Ja Estrella ar pērējām četrām būtu iepazinusies tagad, diez, vai starp viņām izveidotos draudzība. Taču pēc piecpadsmit pazīšanas gadiem viņas varēja atļauties cita citai teikt patiesību, kas citviet novestu pie slepkavībām un asiņainiem slaktiņiem.”

Nu atkal kaut kas bezgalīgi jauks, viegli lasāms un interesants ar dzīves atziņām. Piecas draudzenes, tā ap četrdesmit gadiem (superīgākais vecums sievietēm, konstatējums ne tikai no savas pieredzes, bet arī kā secinājums no lasītā vispār), māte, kas upurējusies ģimenei, gan karjeras sieviete, gan bagāta un laiska dzīves baudītāja, gan trūcīga māksliniece, kuras mīļākos nevar ne saskaitīt, gan ezotērikā iegrimusi diezgan bezpalīdzīga būtne, kas nemaz nav mēginājusi dzīvot viena. Tieši viņai nesen ir nomiris vīrs, mīla no pirmā acu skata grāmatnīcā, tā arī nepabeidzis savu svētceļojumu uz Lurdu. Judīte nolemj to izdarīt mīļotā vietā, un draudzenes dodas viņai līdzi, saceldamas lielāku vai mazāku jezgu.

Grāmata kā jauna.