Tēlnieka meita. Tūve Jānsone

"Ir vietas, kur sērot vai ienīst, piemēram, starp durvīm, kur tiek samesti pasta sūtījumi. Priekštelpas durvīm ir mazas zaļas un sarkanas stikla rūtis, tās ir šauras un svinīgas, un priekštelpa ir pilna ar drēbēm, slēpēm, kastēm, bet tieši starp durvīm, kur tik tikko pietiek vietas, ir vēl mazāka vietiņa, kur stāvēt un ienīst. Ja ienīst lielā telpā, tad tūdaļ nomirst. Bet, ja vietas ir maz, naids virzās atpakaļ iekšā un ap miesu, nenonākot pie Dieva."

Izlasot šo grāmatu pirmais, kas nāk prātā, cik žēl, ka tā nav bezgalīga. Jo  tā ir par niecīgu brīdi, kas ļauj ieskatīties kādas meitenes dzīvē, kas apveltīta ar bagātu fantāziju. Tās ikdienā ir bagāta ar noslēpumiem, maģiju. Mazās stāstītājas acīm ieraugam pasauli, kurā ikdiena saplūst ar iztēli: tēlnieka darbnīcā top skulptūras, māte ilustratore ieskauj ar radošu troksni, bet jūra diktē gaismu, klusumu un briesmas. Epizodes – salu vasaras, ziemas vētras, mākslas darbi un ģimenes ekscentriskais ritms – veido precīzu, bieži vien skarbi maigu ainavu par to, kā rodas personība un māksliniece.