Ordesa. Manuels Vilass

"Pagātne – tās ir mēbeles, gaiteņi, mājas, dzīvokļi, virtuves, gultas, grīdsegas, krekli. Pagātne ir krekli, kurus valkāja mirušie. Un novakares, tās ir novakares, sevišķi svētdienu novakares, kad cilvēka rosība uz brīdi tiek apturēta; un mūsu skatienam paveras primitīvā daba, mēs atkal redzam gaisu, vēju un tukšas stundas."

Kas notiek, kad cilvēks atgriežas vietā, kur bērnība joprojām elpo, bet vecāki vairs nepiesauc vārdā? Pēc sāpīga zaudējuma un vidusmūža krīzes vīrs atgriežas kalnu pilsētā, kas glabā viņa pirmos soļus un pirmās klusās patiesības. Viņš apsēžas, lai rakstītu — ne tikai par pagātni, bet par to, kā atmiņas un iztēle savijas vienā balsī, kas var dziedēt. Šis romāns ir intīma saruna ar dzīvajiem un mirušajiem — ar vecākiem, kuru klātbūtne nepazūd, ar mīlestību, kas nepāriet, un ar sevi pašu, kurš meklē trauslu tiltu starp vakar un rītdienu.