Uzgleznot melnā. Dženeta Fiča

“Tomēr viņa nesaprata. Nesaprata un viss. Varbūt vodkas un tablešu, bet varbūt pašas stulbuma dēļ. Varbūt viņa bija akla, kurla, mēma un tumsas sazelēta, bet notikušais nebija izprotams. Viņš taču bija atsācis strādāt, viņi atkal sapratās, viss bija labi. Viņš bija juties tik mundrs. Viņš mīlēja viņu, un viņi bija apņēmības pilni vērst visu par labu. Tām vajadzēja būt tikai dažām atšķirtības dienām”.

Ko tas nozīmē-staigāt apkārt ar milzīgu, melnu caurumu krūtīs, no kura ar visām saknēm ir izrauta sirds. Atrasties starp sāpēm un izpratni. Maikls, gleznotājs, tāds pēc savas būtības vientuļnieks, bet savu vientulibu nievājošs, alkdams pēc saskarsmes, bet nicinādams pūli. Tas ir viņš, kas  iepazīstina Džosiju ar izsmalcinātības pasauli, par kuras eksistenci viņa līdz tam nav pat nojautusi, ved viņu līdzi savos garīgajos meklējumos, mēģinot visur saskatīt skaistumu, kas mirdz cauri ikdienas pelēcībai. Bet saņemot telefona zvanu no Losandželosas slepkavību un nejaušas nāves izmeklēšanas nodaļas un identificējot sava mīļotā līķi, sabrūk Džosijas pasaule. Un paliek tikai viens jautājums, kāpēc?