Trīs draugi. Ērihs Marija Remarks
“Zeltains plūda konjaks, džins mirdzēja kā akvamarīns, un rums bija pati dzīve. Mēs dzelžaini sēdējām uz bāra krēsliem, mūzika čaloja, esamība bija gaiša un stipra; tā vareni plūda caur mūsu krūtīm, bija aizmirstas tukšās, drūmi mēbelētās istabas, kas mūs gaidīja, bija aizmirsts eksistences izmisums, bāra lete bija dzīves komandtilts, un mēs brāzmaini braucām nākotnē.”
Ir 1928.gads, un kādā lielā Vācijas pilsētā trīs bērnības draugi, kas plecu pie pleca cīnījušies arī frontē, strādā savā autodarbnīcā. Apkārt valda krīze un izmisums, arvien biežāk ielās iziet agresīvi noskaņoti jaunieši. Roberts, Gotfrīds un Oto atbalstu un prieku rod savstarpējā draudzībā. Varētu arī teikt, ka īsti draugi, kas cits citu nenodod, romānā ir nevis trīs, bet četri. Ceturtais - automobilis, vārdā Kārlis - ir gluži vai dzīva būtne ar savu raksturu, saprotoša un uzticama. Bet kādam liksies, ka romānā galvenais ir mīlestība - dziļa, pašaizliedzīga un smeldzīga.
Un te vēl viens citāds no grāmatas: “Es stāvēju un raudzījos viņā. Tas bija tikai viens vārds, bet tāds vārds, kādu es vēl nebiju dzirdējis. [..] Tagad nu pēkšņi redzēju, ka es varēju kādam cilvēkam kaut kas būt, vienkārši tādēļ, ka dzīvoju, un ka tas bija laimīgs, kad biju pie tā. Ja to tā izsaka, tas izklausās ļoti vienkārši, bet, ja par to padomā, tas ir kaut kas milzīgs, kam nemaz nav gala. Tas ir kaut kas tāds, kas cilvēku var pilnīgi saplosīt un pārveidot. Tā ir mīlestība un tomēr kaut kas cits. Kaut kas tāds, kam var dzīvot. “