Saukšu sevi par Gantenbeinu. Markss Frišs

“Gantenbeins no jauna jūtas atvieglots, ka nav no tiesas akls, pīpe garšotu citādi, ja dūmus neredzētu, rūgtāk, skurbinošāk, gluži kā tablete vai injekcija, bet bez baudas. Nesenā īsā tikšanās ar Kamillu Huberi apstiprināja viņa cerību ļaut cilvēkiem justies nedaudz brīvākiem, brīviem no bailēm, ka varētu uztvert viņu melus. Bet galvenokārt, tā Ganteibens cer, cilvēki neredzīgā tuvumā necentīsies maskēties, tāpēc būs iespējams tos labāk iepazīt un nodibināsies patiesākas attiecības, jo tiks ņemti vērā arī viņu meli, vaļsirdīgākas attiecības…”

Man ši grāmata biju patīkams pārsteigums  un droši to ierindoja jaunatklāsmu plauktā. Mūsu uztvere, domas, sajūtas  tā ir reālitāte kā mēs šo pasauli redzam. Katram reiz pa reizei ienāk prātā kāda ķecerīga doma, piemēram, kā būtu, ka es izietu uz ielas pliks, kā būtu, ja es svarīgā prezentācijā parādītu mēli, kā būtu, ja es būtu kāds cits. Parastiem cilvēkiem tas beidzas ar ģeķīgu smaidiņu spogulim, trakajiem ar rāpšanos Vanšu tiltā, bet ģēniji no tā rada mākslu. Šo romānu veido notikumi un situācijas, kuras visas kā viens varētu būt iespējamas. Enderlins ir rakstnieks, viņš arī neredzīgais Gantenbeins, kurš dzīvo savas sievas, aktrises Lilas aprūpē. Bet varbūt realitāte ir citāda un Lilai ir cits vārds un profesija? Spēlei ar savu un citu identitāti nav ierobežojumu. Varbūt tieši tāpēc mūs tik ļoti sajūsmina stāsti, kas dod iespēju izdzīvot nebeidzamus dzīves scenārijus.  Stāsts par cilvēku kuru noteikti ir vērts izdzīvot.