Pī dzīve. Jans Martels
Jo pārstāt ticēt ir tas pats, kas pārstāt dzīvot
Lasīt “Pī dzīvi” ir tāpat kā pēc pelēka novembra rīta pamosties saules pielietā tropu krāšņumā, intensivāko krāsu un smaržu apdullinošā virpulī. Aizmirst laiku kurā atrodies tagad, tā vietā aizrautīgi sķirot grāmatas lapaspuses vienu pēc otras, atrodoties spriedzē un aizmirstot ievilkt elpu. Ienirt, tik tiešām, gribas ienirt grāmatā un aizmirst par visu citu uz brīdi! Stāsts ir tik dzīvs, tas elpo, viļņojas plašajā okeānā kopā ar Pī un tīģeri Ričardu Pārkeru, šķiet, brīžiem jūtu ūdens šļakstus uz rokām, sāļo ūdeni uz lūpām un saules svelmi uz ādas. “Pī dzīve” ir vēstījums par ticību un nesaprotamo cilvēku vēlmi to ieslēgt kādos kanonos, aizmirstot, ka pēc kuģas katastrofas izdzīvojušajam laivā okeāna vidū nav ne tempļu, mošeju, baznīcu, bet ir galvenais - ticība, kas arī ir izdzīvošanas glābējriņķis. Ja zūd tā, zūd spēks, kas mudina nepadoties.
Ja redzēta režisora Anga Lī tāda paša nosaukuma filma, stāsts ir zināms - Pī ģimene kopā ar vairākiem zoodārza dzīvniekiem pārceļoties ar kuģi no Indijas un Kanādu, piedzīvo kuģa katastrofu. Vienīgais izdzīvojušais ir Pī, kas glābšanas laivu dala ar Bengālijas tīģeri, hiēnu, zebru un orangutānu. Šis ir smagākais, aizkustinošākais un neparsatākais izdzīvošanas stāsts par 227 dienām atklātā okeānā. Un stāsta uzklausītājs beigās atduras pret tikpat svarīgu jautājumu - kurai no Pī stāstītajām versijām ticēt? Jo atbilde slēpjas šķietami vienkāršajā: “Vai tu vispār tici?”
Manuprāt, mēspārāk bieži aizmirstam, ka ticēt ir nevis skaļi kliegt, apvainot, draudēt ar sekām, bet gan sarunāties ar sevi. Un savu sirdsapziņu.