Pāns. Knuts Hamsuns

“Tu atdevi visu, visu atdevi, nekā tev nebija žēl, tāpēc ka tu biji kā bērns, tu biji dāsna, tu mīlēji. Turpretī kādai citai žēl pat skatiena, bet tai pieder visas manas domas. Kādēļ? Vaicā to divpadsmit mēnešiem, vaicā kuģiem jūrā, vaicā mūsu sirds neizprotamajam radītājam …”

Mani šī grāmata apbūra, ar saviem skaistajiem dabas aprakstiem un ar to cik gan interesantā manierē var rakstīt mīlasstāstu.  Leitnants Glāns, dzīvodams mežā kopā ar savu medību suni Ezopu, īstu brīvību un laimi izjūt tikai pilnīgā vientulībā, vienatnē ar krāšņo ziemeļu dabu. Civilizētā pasaulē viņš jūtas netīkami un neveikli. Viņam ir garlaicīgi sabiedrībā, kas sapulcējusies vietējā bagātnieka un tirgotāja Maka mājā, kad jāklausās banālās sarunās par lietām, kam Glāna acīs nav nekādas vērtības. Taču mīlestība nicina aizspriedumus, nepadodas saprāta kontrolei un nepazīst šķēršļus. Kaisle, kas uzplaukst pret lepno un izlutināto tirgotāja meitu Edvardu, kā valdonīgā stihija ierauj savā mutulī Glānu un, līdzīgi elku dievībai, prasa upurus.