Mani sauc Lūsija Bārtone. Elizabete Strauta

“Varbūt pie vainas bija tumsa, gaismai iespīdot vien pa mazu durvju spraudziņu, vai krāšņais Chrysler ēkas miedzums tieši mums blakus, kas ļāva mums sarunāties, kā vēl nekad nebijām runājušas”

It kā vienkāršs stāsts par kādu sievieti, kuru guļam slimnīcā apciemo sen neredzētā māte. Stāsts par atbilžu meklēšanu sevī, savā bērnībā, sarunā ar mammu. Sarunā, kas ir tik ļoti svarīga un tik ilgi, ilgi gaidīta, jo bērnības bagāža, ko visu laiku nesam sev līdzi, ļoti bieži kļūst tik smaga, tik neizrunāta, tik nepanesama, ka tā vienu dienu ir jāsāk krāmēt laukā. Atceroties. Iedziļinoties. Piedodot. Panākot pretī. Stāsts par to dzīvi, kuru pēcāk pavadām, labojot vienas kļūdas un pieļaujot nākamās.