Koko Mīlestības smarža. Mišela Marlī
“Sievietei, kas nelieto smaržas, nav nākotnes.”
Kategoriski un kaitinoši? Ar šiem Koko Šaneles vārdiem sākas šī grāmata, kurā savijas vēsturiska patiesība un rakstnieces iztēle. Interesantu fonu romānam piešķir ieskats tā laika Parīzes bohēmā un augstāko aprindu ekstravagancēs – uzturēšanās Rivjērā, uzdzīve kazino, krāšņas ballītes un pirmizrādes, pludo šampanietis... Dzīvi svinēt ielūgti arī krievu inteliģences un aristokrātijas pārstāvji, kuri, pametuši boļševiku rokās kritušo Krieviju, Francijā uzturas ar vietējo bagātnieku atbalstu. Aprakstīts, ka Koko savu savrupmāju atvēl izcilā krievu komponista Igora Stravinska ģimenei, bet viņai pašai ir tik liela ietekme pār pašu komponistu, ka jaunas notis ieskanas viņa slavenajā baletā Svētpavasaris. Savukārt pēdējā Krievijas cara dinastijas pēctecis, potenciālais troņmantnieks Dmitrijs Pavlovičš Romanovs viņai ap kaklu apliek dzimtas sievietēm piederējušu greznu pērļu virteni... Ar Krievijas impērijas zudušo diženumu saistās arī romāna sižeta līnija par Chanel No 5 tapšanu – ierosmi savu smaržu formulai Koko gūst, sajutusi krievu mākslinieka, baleta impresārija Sergeja Djagiļeva kabatlakatiņa aromu.