Kalpone. Ketrīna Stoketa

Ir 1962. gads, Džeksonas pilsēta ASV, Misisipi štats. Melnādainie cilvēki nevar apmeklēt balto bibliotēkas, cilvēks tiek zvērīgi piekauts tikai tāpēc, ka nejauši iegājis baltādaino labierīcībās, rasu integrācija vēl ir tikai sapnis, ne realitāte. Baltādaino sieviešu uzdevums ir būt labām sievām, audzināt bērnus, rūpēties par ģimeni un labie gariņi, kas nāk palīgā, ir melnādainās kalpones. Grāmatas autore mudina lasītāju iejusties šo labo gariņu ādā - auklējot mazuļus, spodrinot sudrablietas, apkalpojot kundzes un viņu draudzenes, gatavojot ēst un tad pārgurumā dodoties uz savām mājām melnādaino rajonā. Saraujoties pie neparastām skaņām, jo uzbrukt var tikai tāpēc, ka liktenis lēmis piedzimt “nepareizajā” rasē.

Bet starp šķietami vienādajām kundzēm ir baltais balodis, 22 gadus vecā Stīkere, kas aizvien biežāk sev uzdod jautājumus - vai tas ir godīgi? Vai ādas krāsa nozīmē pazaudēt balsi un tiesības? Vai vispār kalpones var uzdrošināties runāt pretī? Pamazām dzimst ideja - uzrakstīt grāmatu, kas piešķirtu balsi kalponēm un aicinātu atvērt acis.

Un, ir Eibilīna un Minnija, kas neskaitāmus gadus pacietušas, ka mīļotie un lolotie saimnieku bērni izaug, kļūst par tādiem pašiem vienaldzīgajiem kā viņu vecāki.

Autore grāmatā izmanto piedzīvoto no pašas bērnības Džeksonā, atceroties savu melnādaino auklīti Dēmetriju. “Daudzus gadus nožēloju, ka nepajautāju viņai kā viņa jutās būdama nēģeriete Misisipi. Bieži esmu domājusi, kā Dēmetrija man atbildētu. Tieši tāpēc uzrakstīju šo grāmatu”. Mīlestības piesātināts stāsts - par stiprajām un maiguma pilnajām rokām, kas auklējušas baltādaino mazuļus un nekurnēdamas pacietušas pazemojumus. Par stiprajām sievietēm, kas dzied klusi, bet no sirds.