Izsūtītā sirds. Kellija Čerija

Ar jauniņo amerikāņu dzejnieci un rakstnieci Kelliju Čeriju tolaik 23 gadus vecais Imants Kalniņš iepazinās 1965. gada sākumā Maskavā. „Tā bija nejaušība,” atzīst komponists. „Pārāk personīgi,” viņš pasmaida sapņainām acīm, atsakoties atklāt kaut ko vairāk par pazīšanās sākumu. Un tad bija tikai vēstules un šī sarakste  pārauga kaislīgā mīlestībā. „Atbrauc uz Krieviju vai arī man jāmirst!” kādā 1971. gada naktī Kelliju satrauca Imanta Kalniņa balss. Tajā reizē viņš bija iereibis. Nākamajā zvanīšanas reizē komponists bija skaidrā, bet atkārtoja to pašu. Šīs iepazīšanās bilance — četras tikšanās reizes, katra pa pāris stundām, noklausīts Kalniņa 1. simfonijas ieraksts un kaislīgi skūpsti īsajā taksometra braucienā pēdējās tikšanās laikā. Arī Kalniņa dāvātais rokaspulkstenis un saruna: „Vai tu mani gaidīsi?” — „Jā!” — „Piecus gadus?” — „Jā!” — „Desmit gadus?” — „Jā!” — „Piecpadsmit gadus?” — „Jā!” Šī satikšanos gaidošā pulksteņa motīvs sadzirdams arī Kellijai Čerijai veltītajā 4. simfonijā. Trakas kaisles un mīlestības pilnā simfonijā.