Izmirtoša kā dronti. Marianne Fastvolda

“Ja dzīves plūdumā esi ieslīdējis duļķainā, šaurā gultnē, kas neļauj ne kārtīgi izkustēties, lai pagrozītos un paskatītos visapkārt, ne spārnus savicināt, tad kāpēc gan neatslābt, neatgulties uz muguras, ļaujoties un cerot, ka kāda no straumēm iznesīs no duļķēm ārā? Jautājums gan – ko darīt tad, ja spārnu nav, vai arī tie ir tik strupi, ka diemžēl nekāds prātīgs lidojums nesanāks, ja nu vien sviediens augšup un neveikls kritiens atkal lejā…?”

Ar šo bezjēdzības apjausmu un zināmu vienaldzību pret apkārt notiekošo Elīza dodas uz Ostskūgenas lielveikalu, kas ir liela iepirkšanās pilsētiņa ar tūkstošiem autostāvvietu par brīvu un kurā, kā izrādās, var arī apmesties uz dzīvi, nevienam par to nenojaušot. Lieliska grāmata, lielisks sievietes portretējums, lielisks antidepresants un pierādījums tam, ka arī tie, kas ir dzimiši bez spārniem, dažkārt uzlido augstāk par visiem.

P.S. Maskarena salu balodis jeb dronts ir putns, kas zaudējis lidotspēju un kam raksturīga uzticēšanās tieksme – īpašības, kas diemžēl bija par iemeslu putna sugas izmiršanai 17. gadsimtā.