Istaba. Laima Kota

Par šo grāmatu ir rakstīts daudz un diez vai, to izlasot ar baudu, es varēšu teikt kaut ko jaunu. Man ļoti patika Gunta Bereļa teiktais: Atšķirībā no citiem sērijas autoriem Laimas Kotas romānā „Istaba” attieksme pret vēsturi ir viegla, katrā ziņā – vardarbīgi nāvētus un nīdētus ļaužus tur neatrast. Viegla, taču ne paviegla vai vieglprātīga. Padomju laiks, precīzāk, „perestroikas” gadi traktēti nevis kā smagsvara eksistenciāla drāma pēc principa „izdzīvo apsviedīgākais", bet drīzāk kā priecīgs un mirguļojošs haoss, kas projicējies komunālā dzīvokļa bardakā. „Perestroika” uzskatāmi spēj sevi reprezentēt arī relatīvi nelielā kvadratūrā, jo, izrādās, komunālā dzīvokļa mazā pasaulīte ar tās daudzajām nejaušībām ir lielās pasaules likumsakarību projekcija. Iespējams, autorei taisnība – esamība nav akmens, kas, smagi elšot, bezjēdzīgā stūrgalvībā jāstīvē pret kalnu. Esamība ir dzīvotprieks, kurā loģiski iekļaujas arī prieks rakstīt un lasīt.