Grāmata par Blānšu un Mariju. Pērs Ulovs Enkvists

“Man jāpazūd kopā ar bērniem. Man ir norāvuši drēbes, es stāvu kaila visu priekšā, kauns! - Es zinu, kā tu jūties, - Blānša atteica. - Ko tu zini? - Marij, - Blānša sacīja, - tu tagad esi situācijā, ko es ļoti labi pazīstu. Tevi vēro plēsīgie zvēri. Viņu kārās acis tev stāsta, ka drīz viņi vēlēsies uzbrukt un saplosīt tevi gabalos. Bet tu kļūdies. Viņi negrib tevi nogalināt. Viņu alkas ir neķītras, nevis nāvējošas.”

Lieliska mīlestības augstā dziesma, netīra, skaista un saplosīta - tā par šo grāmatu ir teikts tās anotācijā un tam ir bez šaubām jāpiekrīt izlasot šo grāmatu. Blānšu Vitmenu jaunībā ievietoja Salpetrjēras slimnīcā Parīzē. Viņas ārsts bija pasaulslavenais Žans Martēns Šarko, kurš ar histēriju sirgstošu sieviešu ārstēšanā izmantoja hipnozi. Blānša kļuva par viņa iemīļoto un karsti iekāroto pacienti. Kad Šarko nomira, Blānša izveseļojās. Vēlāk Blānša sāka strādāt par asistenti pie Nobela prēmijas laureātes un rādija atklājējas Marijas Kirī. Viņas sadraudzējās, un Blānša dzīvoja līdzi Marijas pēdējai katastrofālajai mīlestībai. Blānša nomira 1913. gadā, radioaktīvā starojuma smagi skarta.