Gaismas vēsture. Jans Ņemecs

“Caur pretī novietotām durvīm, kuras atvērtas uz apkārtni, iekļūst izkliedētāks starojums, kas gaitenī veido gaismas ietvarus, citu aiz cita. Krūmi un citi zaļumi uzvijas pie logiem un iemet iekšā zaļganus zibšņus. Skats augšup pa šo nebeidzamo gaiteni apreibina, itin kā tu skrietu pretīm debesu vārtiem. Izskatās, ka esi uztvēris pareizo ritmu, jūties viegli un skrien uzreiz pāri diviem pakāpieniem, izlauzies priekšplānā, izšļakstini gaismas peļķes un, gluži kā lidojot izskrien cauri gaismas ietvaram citam aiz cita.”

Ņemot rokā šo grāmatu un, izlasot anotāciju, tā mani neuzrunāja. Vai mani varētu ieinteresēt man kāda nezināma čehu fotogrāfa biogrāfija? Nu tā īsti nē. Tā nu šoreiz tā atkal atgriezās savā vietā grāmatplauktā. Pagāja laiks un meklējot kaut ko īpašu, pati gan īsti nezinu, kas būtu tas īpašais, uzdūros šai grāmatai. Un tā lapaspuse pēc lapaspuses un saproti, ka tavā priekšā ir aizraujoša un izcila grāmata par tev nezināmo, neapjausto. Šī  grāmata ir par talantu. Par cilvēku, kas spēja  ieraudzīt un parādīt lietas īpašā veidā caur kamera fotoobjektīvu - notikumus, cilvēkus, pilsētas, gleznas, atklāt cilvēka ķermeņa valodu, kas nemelo. Un autors mūs vilina līdzi šī talanta tapšanas procesam - Kalnraču pilsētiņa Prišībrama, ugunsgrēks raktuvēs, Svētais Kalns, vecāki, draudzība, pirmā mīlestība, foto studijām Minhenē – Fotogrāfijas mācību un pētniecības institūtā, fotogrāfa karjera līdz atpazīstamai studijai Prāgā. Un vēl, romāns ir lielisks piemērs tam, kā valodā aizraujoši apvienot grūti tveramo reālo un skaisto, gaismu un ēnu.