Franču testaments. Andrejs Makins
“…mana vislielākā iniciācija tovasar bija saprast, kā iespējams būt francūzim. Šīs miglainās identitātes neskaitāmās fasetēs apvienojās vienā dzīvā veselumā. Tā bija ļoti sakārtota dzīvotmaniere par spīti tās ekscentriskumam.”
Tas ir prozas brīnums, mulsinoša mūzika, it kā Čehovs būtu rakstījis franciski, tā autora stilu raksturojis Fabriss Geņo. Andrejs Makins Maskavā studējis filoloģiju un aizstāvējis doktora disertāciju par mūsdienu franču romānu. 1987. gadā Makins devās uz Franciju, kur lūdza politisko patvērumu un pievērsās rakstniecībai. Grāmatai Franču testaments 1995. gadā piešķirtas divas prestižākās Francijas literatūras balvas ― Prix Goncourt un Prix Médicis, kā arī Goncourt des lycéens. Tas ir autobiogrāfisks romāns, kas uzrakstīts perfektā, elegantā valodā, kur autors uzdrīkstēties atkailināt savas visslēptākās izjūtas, sāpes un nekaunējās tvert notikumus, šķetināt dzimtas noslēpumus bērnišķīgā naivuma acīm. Aļošas vecmāmiņa Šarlote ir Krievijā ieprecējusies francūziete, bet viņas citādību, atšķirībā no Aļošas diskonfortablās un mūžīgās cīņas, Krievija ir pieņēmusi, ar to samierinājusies vai pat bīstas. Aļošu nepieņem ne Otrā pasaules kara nomocītās padomju Krievijas jaunatne, ne arī rodas pilnvērtīga iespēja jaunekļa gados iedzīvoties Eiropas zemēs. Nepārtraukta divu mentalitāšu - franču un krievu sadure. Tieši citādībā slēpjas galvenais romāna uzstādījums un kods.