Esības mirkļi. Virdžīnija Vulfa

„Jārada tāda sajūta, ka viss tuvojas un tad pagaist, izaug lielāks, sarūk mazāks, dažādos ātrumos paiet garām [..]. To, lūk, nav iespējams aprakstīt, un tas padara visus tēlus pārāk nekustīgus [..].”

Lai arī ir sarakstītas neskaitāmas viņas biogrāfijas un pētījumi, tomēr ir ārkārtīgi saistoši lasīt rakstnieces pašas vēstījumu par saviem bērnības un jaunības gadiem. Negaidītās detaļas, vērīgie spriedumi par Viktorijas laika vērtībām, jutīgā uztvere un brīžiem sāpīgās atmiņas padara šo grāmatu par būtisku lasāmvielu ikvienam un tiem kuri interesējas  par moderno rakstniecību. Tā ir ārēji nosvērta un ģimeniska pasaule, kuras rimto plūdumu laiku pa laikam viegli saviļņo kāzas, bēres un dzemdības, lielākas un mazākas komēdijas un traģēdijas, bet tradīcijas kā rūpīgas rokdarbnieces diegi atkal aizlāpa šo norišu izrautos caurumus, kas varētu izraisīt nepiedienīgi skaļas emocijas aptumšotajā aizvilktu aizkaru, nevēdinātu viesistabu, tumšu mēbeļu un apspiestu kaislību pasaulē. Viņa skaidro "esamības mirkļus" kā sava veida "esamības šeit un tagad" apziņu. Var redzēt, ka tieši šos mirkļus viņa cenšas iemūžināt un nodot savā daiļradē, šos mirkļus viņa uzskata par daudz svarīgākiem nekā ikdienas ierastajiem notikumiem.