Es viņu mīlēju. Anna Gavalda

“Cik ilgam laikam jāpaiet, līdz aizmirstam tā cilvēka smaržu, kurš mūs mīlējis? Un kad paši pārstājam mīlēt? Lai man padod smilšu pulksteni.”

Šajā grāmatā ir mazliet vairāk par simts lapaspusēm, izlasīju kā saka vienā elpas vilcienā. Gribās uzrakstīt par šo grāmatu kaut ko īpašu, bet tik grūti ir atrast īstos vārdus, jo pārņem spēcīgs  emocionāls vilnis. Precīzāk un izjustāk par šo grāmatu, kas pēc šīs grāmatas izlasīšanas kaut kādā mērā arī līdzvaroja manas emocijas, ir pateikts La Provence anotācijā - Šī grāmata ir brīnums. Gavalda raksta vienkāršos, bet tiešos vārdos, kā radot skaņdarbu, un ietērp tajos dziļas un sarežģītas domas. Viņa uzbur sonāti pie kamīna… mirdzošu asaru uz jaunas sievietes vaiga…divas mazas meitenes, cieši saspiedušās, guļam aukstumā… vīrieti sabrukumā klusā, mēness apspīdētā naktī.Cietiem vārdiem - viņa uzbur cilvēku dzīvi.