Dino hercogiene. Mišelīna Dipuī

Leģenda, vēsture, izdomājums, arhīva materiāli viss šajā grāmatā ir savijies vienā brīnišķīga stāstā par sievieti, sievieti mūzu, Kurzemes princesei Dorotejai bija tikai piecpadsmit gadu, kad 1808. gadā cara Aleksandra I un Taleirāna kopīga spiediena dēļ Kurzemes hercogiene piekrita izdot meitu par sievu Napoleona ministra brāļadēlam — grāfam Edmonam de Taleirānam–Perigoram, kas, pateicoties Neapoles karaļa līdzdalībai, vēlāk kļuva par Dino hercogu. Kad Taleirāns  bija kļuvis par ārlietu ministru Luija XVIII valdībā, viņš aizveda brāļadēla sievu uz Vīnes kongresu. Valdniekus un diplomātus apbūra jaunās sievietes skaistums, valdzinājums, inteliģence un izglītotība. Lepnums un pieķeršanās, ko Taleirāns nepārtraukti izrādīja pret savu četrdesmit gadu jaunāko radinieci, lika rasties aizdomām, ka viņš ir viņas mīļākais, lai gan patiesībā viņš bija Kurzemes hercogienes — neapšaubāmi vienīgās sievietes, ko viņš jebkad mīlējis, — mīļākais. Pēc tēvoča nāves Dino hercogiene piedzīvoja pēdējo lielisko, bet traģisko mīlas stāstu ar jauno princi Fēliksu Lihnovski, ko nogalināja 1848. gadā. Dzīves pēdējos gadus viņa aizvadīja Silēzijā, lai pilnībā pārvaldītu Sagānas pili, kur nomira 1862. gadā. Pretēji vairākumam mūzu Doroteja de Taleirāna–Perigora, Kurzemes princese, Dino hercogiene, Sagānas hercogiene, nebija intrigante. Viņas dzīvesstāsts un viņas vectēva — Kurzemes hercoga Ernsta Johana fon Bīrona — valdīšanas laiks ir XVIII un XIX gadsimta Eiropas neatņemama daļa.