Ceļš zem debesīm. Džastins Hills

“Viņš nav spējīgs redzēt kārdinājumu,” mūki korī sacīja un kļuva ar Liliju atklāti. Viņi paskaidroja, ka pasaule ir pilna ar ļauniem gariem, kas aizvilina cilvēkus prom no tikuma, ka laimes atslēga ir iemācīties dzīvot bez iekāres. Lilija iedomājās par pasauli, kurā nebūtu iekāres, emociju un pārmērību, un nosprieda, ka šādai pasaulei būtu atņemts viss tās krāšņums, spars un spēks. Viņa gribēja dzīvot pasaulē, kur zāle ir zaļa, vasaras karstas un ziemas - aukstas, baltas un mirušas.”

Ļoti interesanta grāmata, vismaz rakstniecības stils, valoda kādā šis stāsts ir izstāstīts, man bija atkājums. It kā būtu rasti seni rokrasti, savdabīga dienasgrāmata, kur dienā piedzīvotie notikumi būtu secīgi aprakstīti, neizplūstot kādos emocionālos tēlojumos. Kaut kādā veidā lasot šo stāstu, iztēle it kā rada paralēlo stāstu. Emocionāla muzikas skaņa, kas apslēpta vienkāršā notikuma pārstāstā. Stāsts par Lilijas cīņu par savu brīvību, izmantojot savas iztēles spējas, kas ļauj tai no spītīgas meitas kļūt par dievinātu konkubīni, no šaubīgas kurtizānes ― par izcilu dzejnieci.