Baltā viesnīca. D.M. Tomass

“Līdzcietība tās sejā (viņš bija bāls un novājējis) pārtapa neticīgā jūsmā, izdzirdot vārdus “Vīnes profesors Freids”. “Bez šaubām, esmu par viņu dzirdējusi!” viņa gaiši teica, aizmirsusi skumjas. Viņa pieder pie viņa apbrīnotājiem. Kādā brīdī pat domājusi, vai neizmantot viņa palīdzību; taču zudusi nepieciešamība. Kā gan vajadzētu justies tik slavena tēva dēlam? Viņš, kā radis, savilka greizu vīpsnu, uzrāva plecu.”

Es nezinu, bet par šo grāmatu es varu tikai teikt, kaut kas tāds līdz šim nav lasīts.Varu tikai pievienoties Greiema Grīna teiktajam šī romāna anotācijā: «Ievērojams un oriģināls darbs… nezinu nevienu citu romānu, kas līdzinātos šim uzbūvē vai idejās. Šis romāns tāds ir vienīgais.» Romāns vēsta par to, kā krustojas Zīgmunda Freida un kādas jaunas sievietes ceļi, bet par cik tas ir beletristisks stāsts, tad nevar novilkt robežu, kas ir īsts un kas ir fantāzija. Tātad, stāsts par sievieti, kura 20. gs. padsmito gadu Vīnē apmeklē Dr. Freida privātpraksi, lai risinātu personības problēmas, kas vērtušās somatiskos simptomos - neizturamās sāpēs kreisajā krūtī un iegurnī, kā arī nespējā veikt pilnvērtīgu dzimumaktu. Labi zināmā doktora ārstniecības metodes ir klasiskas - sapņu interpretācija, bērnības atmiņu revidēšana, nerealizētās seksualitātes akcentēšana. Rezultātā sievietes personība tiek dekonstruēta un divdesmitā gadsimta pirmās puses pasaule tiek izstāstīta viņas dzīvesstāstā. Tajā ir virkne spilgtu emociju un notikumu: noliegums, histērija un  holokausts kā 20. gs. lielākais ekscess.