Atmiņas. Tenesijs Viljams

‘'Ņujorkā to norēja ar īpašu niknumu, niknumu, kas mani sagrāva un panāca to, ka kļuvu  par Dr. Lorensa Kubija pacientu nopietnai freidiskai psihoanalīzei (kļūda bija ārsta izvēle, tā viņa izraudzītā metode). Viņš man iemācija daudz ko par manu patieso dabu, bet nedeva nekādu risinājumu, izņemot ieteikumu pārtraukt attiecības ar Merlo, soli, kas acīmredzami nebija pat apsverams, jo ar viņu saistījās visa mana dzīve.”

Tenesijam Viljamam pagātne nav šķirama no tagadnes. Atmiņās dramaturgs neievēro laiku un vietu hronoloģisko secību un pastāvīgi atkāpjas no tagadnes pagātnē, aprakstot savu bērnību Misisipi un Sentluisā, jaunības gadu cīņu par izdzīvošanu, “Stikla zvērnīcas” pēkšņos panākumus, ilggadējā partnera Frenka Merlo nāvi, psihiatriskajā slimnīcā pavadīto laiku un atveseļošanos no alkohola un narkotiku atkarības septiņdesmitajos gados. Protams, “Atmiņās” atdzīvojas arī viņa pārsteidzošie draugi, kurus Viljamss bieži apraksta pārgalvīgā jautrībā.