Aleksis jeb traktāts par veltīgu cīņu. Margerita Jursenāra

“Šī vēstule, mīļā, būs ļoti gara. Man nepatīk daudz rakstīt. Bieži esmu lasījis, ka vārdi pieviļot domas, bet, manuprāt, rakstīti vārdi tās pieviļ vēl vairāk. Jūs jau zināt, kas paliek pāri no teksta pēc diviem tulkojumiem. Turklāt īsti nezinu, kā tam pieķerties. Rakstīt ir nepārtraukta izvēle starp tūkstoš izteicieniem, no kuriem neviens mani neapmierina; no kuriem neviens mani neapmierina, iztrūkstot pārējiem. Man gan būtu jāzina, ka tikai mūzikā iespējamas akordu virknes. Vēstule, pat visgarākā, liek vienkāršot to, kam tādam nevajadzētu būt: mēs vienmēr kļūstam tik neskaidri, līdzko mēģinām būt izsmeļoši! Es gribētu papūlēties būt ne vien vaļsirdīgs, bet arī precīzs. Šajās lappusēs neizbēgami būs svītrojumi; tajās jau tādi ir. Tas, ko Jums lūdzu (vienīgais, ko vēl varu Jums lūgt), ir neizlaist nevienu no šīm rindām, kas tik daudz no manis prasījušas. Nav viegli dzīvot, bet vēl grūtāk ir izskaidrot savu dzīvi…… “   Šis stāsts ir par vēstuli, ko samērā jauns cilvēks raksta savai nesen noprecētajai sievai un bērna mātei, lai paskaidrotu, ka pamet viņu, jo nekad nav un nevar būt mīlējis, bet viņa ir tik jauka, ka to noteikti sapratīšot. Mīlestība vai tās neesamība? Lasīsim un domāsim par cilvēku likteņiem un par vispārcilvēciskām vērtībām.